Parunāsim par emocijām. Lai gan savas emocijas interpretējam ar prātu, tomēr – esam to pamanījuši vai nē – tās piedzīvojam arī viscerāli, t.i. kā fiziskas sajūtas dažādās ķermeņa vietās. Atsaucoties uz neirozinātnieka Antonio R. Damasio pētījumiem, emocijas seko pēc fiziskajām izmaiņām ķermenī, sajūtas ķermenī ir vispirms.

Dekādēm emociju nozīme to subjektīvās dabas dēļ ir vairāk bijusi filozofu un dzejnieku lauciņš. Tā nav tikusi pienācīgi izprasta un novērtēta ne kulturāli, ne sadzīviski, ne zinātnes aprindās. Un ap tām valda bezgala daudz apjukuma un noliedzošas attieksmes, šeit minēšu dažus piemērus:

🔸 ieteikumi “nebūt pārāk emocionāliem”;
🔸 emociju vienādošana ar histēriju un piedēvēšana galvenokārt sievietēm;
🔸 jušanās neērti un nezināšana kā rīkoties piedzīvojot līdzcilvēku, arī bērnu emocijas;
🔸 jušanās neērti piedzīvojot pašam savas emocijas;
🔸 mīts, ka “īsti vīrieši neraud” un vīriešiem jūtu izrādīšana nav vajadzīga;
🔸 emociju subjektīvā un reizēm traucējošā daba un to attiecības ar realitāti;
🔸 vai emocijas attaisno noteiktu rīcību?
🔸 vai emocijas pierāda vai nepierāda kādu patiesību, notikumu gaitu, to, ka man kāds ir nodarījis pāri?
🔸 projekcijas, ka citi cilvēki ir atbildīgi par manām emocijām un to, vai es jūtos labi;
🔸 emociju valdīšana un nesavaldīšana;
🔸 runas par emociju apspiešanu un negatīvo emociju ietekmi uz veselību un slimībām;
🔸 emociju “norakstīšana” kā pilnīgi bezvērtīgs un traucējošs process, niķi, slikta uzvedība, slikta audzināšana u.c.

Bet kāda tad ir patiesā emociju bioloģiskā nozīme? Evolūcija taču varēja izvēlēties citu ceļu un iztikt bez emocijām? Lai labāk to izprastu, vispirms jāsaprot homeostāzes jēdziens. Ar homeostāzi apzīmē visām dzīvām būtnēm piemītošu spēju automātiski nodrošināt izdzīvošanai piemērotu fizioloģisko procesu uzturēšanu neskatoties uz izmaiņām iekšējā vai ārējā vidē, piemēram, cukura līmeņa uzturēšana asinīs tiek koriģēta automātiski un neprasa nekādu apzinātu iejaukšanos no cilvēka. Tomēr būtnēm ar sarežģītāku nervu sistēmu darbojas vēl papildus regulējošs mehānisms – emocijas.

Ir svarīgi atcerēties, ka emocijas nav neatkarīgs smadzeņu “produkts”, bet kopdarbs sadarbojoties ķermenim un smadzenēm. Aizmirstot, ka emocijas fizisku sajūtu veidā mājo ķermenī, arī rodas viens no biežākajiem pārpratumiem – mīts, ka emocijas ir iespējams racionalizēt un “nodomāt nost”. Vai ir iespējams racionalizēt un “nodomāt nost” slāpju vai izsalkuma sajūtu ķermenī? Bet tad kā īsti šis mehānisms darbojas? Visvienkāršāk to būtu aprakstīt, ka sajūtas un emocijas informē par mūsu vajadzībām. Sākot ar to, ka izsalkums signalizē par vajadzību paēst, nogurums par nepieciešamību izgulēties, neērtības sajūta ķermenī par vajadzību mainīt pozu vai izkustēties utt. Un tāpat emocijas var signalizēt par nepieciešamību piepildīt emocionālās vajadzības – būt attiecībās, socializēties, iet prom no situācijām, kas rada diskomfortu, meklēt dzīvē prieku, izšķirties par pārmaiņām. Kā arī var izrādīties, ka viss, kas emocijai ir vajadzīgs, ir mūsu spēja viņu just un piedzīvot, un tas vien jau rada dziļu atvieglojuma un vitalitātes sajūtu.

Kā tu šodien jūties, kādas sajūtas ir tavā ķermenī un par kādām vajadzībām tās vēsta?