Dziļa elpošana jeb “elpošana ar vēderu” tiek ieteikta kā labākais elpošanas veids, kas nomierina nervu sistēmu un mazina stresu. Tāpat esam dzirdējuši par diafragmālo elpošanu un aicinājumiem elpot ar diafragmu, kas izklausās labi un pareizi, bet manā pieredzē 99% studentu cilā vēderu imitējot dziļas elpošanas kustību, kam ar elpošanu ir visai attāls sakars.

Tad kādai būtu jābūt elpošanai un kā zināt, ka elpošana notiek pareizi?

Vispirms atcerēsimies, ka elpošana ir process, kuru ietekmēt var tikai daļēji. Elpošanu ir iespējams ierobežot, līdz noteiktam brīdim aizturēt, bet pašu diafragmu tiešā veidā kontrolēt nav iespējams. Gaisa ieplūšanu plaušās kontrolē nervu sistēma, t.i. mēs paši sevi neelpinam, un labi vien ka tā. Savukārt diafragmu – parašūta formas muskuli, kura kustība ir virzīšanās augšup, lejup un izplešanās, saraušanās uz sāniem – iespējams vizualizēt kā medūzas viļņošanos okeānā. Būtiski minēt, ka diafragma piestiprinās pie apakšējām ribām. Ieelpā diafragma slīd uz leju, ne zemāk par apakšējām ribām un izplešas, palaižot ribas uz sāniem, un krūšu kurvja tilpums palielinās, spiediena izmaiņu ietekmē plaušās ieplūst gaiss. Šajā brīdī, ja atļaujam ieelpas vilnim savā ķermenī brīvi plūst, tad elpošanas ierosinātā kustība būs redzama gan vēderā, gan jūtama krustos un iegurņa pamatnē, par ko var pārliecināties, novietojot tur savu plaukstu. Izelpā diafragma slīd uz augšu, saskaras ar sirdi, apakšējās ribas viegli sakļaujas, tilpums samazinās un gaiss izplūst. Amplitūda, kurā diafragma veic šo kustību arī ir viens no elpošanas kvalitātes rādītājiem. Jo šī amplitūda ir izteiktāka, jo lielāka gaisa apmaiņa plaušās notiek. Otrs no elpošanas kvalitātes rādītājiem ir ribu elastīgums un ribu kustība, krūšu kurvja vienmērīga izplešanās, sakļaušanās visos virzienos – uz sāniem, aizmuguri, priekšā, it īpaši apakšējās ribās, jo arī krūšu kurvis piedalās tilpuma veidošanā. Ļoti bieži ribu kustība mēdz būt vairāk izteikta kādā vienā no krūšu kurvja daļām un minimāla vai neeksistējoša citās. Atgūstot krūšu kurvja elastību visos virzienos, iepriekš izteiktās kustības mēdz samazināties.

Un kā tad ar elpošanu vēderā? Viens veids, kā noskaidrot, vai kustība vēderā ir diafragmas ierosināta vai paša radīta un bezjēdzīga, ir vērot apakšējo ribu kustību uz sāniem – ja tā ir minimāla vai neeksistējoša, tad diafragmas izplešanās uz sāniem nenotiek vai ir stipri ierobežota, un neskatoties uz vēdera cilāšanos, elpošanas kustība ir neliela. Savukārt runājot par diafragmālo elpošanu – bez diafragmas iesaistīšanās elpošana vispār nenotiktu, tā kā šādā kontekstā šī frāze šķiet pavisam savāda. Te gan var piebilst, ka sava vēdera kustību vērošana tāpat kā ieklausīšanās jebkurā citā savā ķermeņa daļā, arī var sniegt nomierinošu un meditatīvu efektu.
Kādā no nākošajiem ierakstiem par veidiem, kuros netiešā veidā tomēr varam ietekmēt elpošanu, ierosināt diafragmas kustību un uzlabot krūšu kurvja elastību.